Visas politiskās partijas Krievijā bija nelikumīgas pirms 1914. gada. Krievijas sociāldemokrātu darbinieku partiju 1898. gadā nodibināja sociālisti, kuri ievēroja Marksa idejas. Tomēr valdības kārtības nodrošināšanas dēļ tai bija jādarbojas kā nelikumīgai organizācijai. Tas izveidoja avīzi, mobilizēja darbiniekus un organizēja streikus.
Daži krievu sociālisti uzskatīja, ka krievu zemnieku paraža periodiski sadalīt zemi viņus padarīja dabas sociālistus. Tātad zemnieki, nevis strādnieki, būtu galvenais revolūcijas spēks, un Krievija varētu kļūt sociālisma ātrāk nekā citas valstis. Sociālisti aktīvi darbojās laukos deviņpadsmitā gadsimta beigās. Viņi 1900. gadā izveidoja sociālisma revolucionāro partiju. Šī partija cīnījās par zemnieku tiesībām un pieprasīja, lai zemi piederošajiem zemēm piederētu zemniekiem. Sociāldemokrāti nepiekrita sociālisma revolucionāriem par zemniekiem. Ļeņins uzskatīja, ka zemnieki nav viena vienota grupa. Daži bija nabadzīgi un citi bagāti, citi strādāja par strādniekiem, bet citi bija kapitālisti, kuri nodarbināja darbiniekus. Ņemot vērā šo “diferenciāciju” tajās, viņi visi nevarētu būt daļa no sociālisma kustības.
Partija tika sadalīta pār organizācijas stratēģiju. Vladimirs Ļeņins (kurš vadīja boļševiku grupu) domāja, ka tādā represīvā sabiedrībā kā caristu Krievija partijai vajadzētu disciplinēt un kontrolēt tās locekļu skaitu un kvalitāti. Citi (Menševiki) domāja, ka partijai jābūt atvērtai visiem (tāpat kā Vācijā).
Language: Latvian
Science, MCQs